sābris
sābris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sābris | sābri |
| Ģen. | sābra | sābru |
| Dat. | sābrim | sābriem |
| Akuz. | sābri | sābrus |
| Lok. | sābrī | sābros |
sābrs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; lieto: retākLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sābrs | sābri |
| Ģen. | sābra | sābru |
| Dat. | sābram | sābriem |
| Akuz. | sābru | sābrus |
| Lok. | sābrā | sābros |
1.vēsturisks Zemnieks, kas (feodālisma laikā Latgalē, arī Krievijā) uz pusēm ar kādu citu pārvaldīja zemnieka sētu un tīrumus un maksāja pusi feodālās rentes.
Avoti: LLVV, KnG
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc tam ar papīriem ienāk Kupris, mans sābris, ulmaņlaika jaunsaimnieks: Saltupos viss tikšot nacionalizēts.
- Guļ sābris lauka malā ar salauztu kāju un nevar ne pakustēt.
- Tātad no vietējiem, kāds sābris no sādžas.
- Juos suocja runuot cīmā sovim sābrim un prasīt , kū juom darīt
- Sābris jū izlomoj un jam nikuo naīdūd