rupucis
rupucis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rupucis | rupuči |
| Ģen. | rupuča | rupuču |
| Dat. | rupucim | rupučiem |
| Akuz. | rupuci | rupučus |
| Lok. | rupucī | rupučos |
rupuciene sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rupuciene | rupucienes |
| Ģen. | rupucienes | rupucieņu |
| Dat. | rupucienei | rupucienēm |
| Akuz. | rupucieni | rupucienes |
| Lok. | rupucienē | rupucienēs |
2.sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsa Cilvēks ar nevēlamām īpašībām; īgns, nepatīkams, neizpalīdzīgs cilvēks.
2.1.apvidvārds Grūti valdāms dzīvnieks.
4.apvidvārds Kāds zināms auduma veids (raksts).
Avoti: EH, LLVV, KiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Duisburgas Pēteris vēl rakstīja, ka prūši pielūdz Mēnesi un rupučus.
- Siltajā sezonā rupučus laižam brīvi pastaigāties pa piemājas dārzu."
- Tajā atveidoti šokolādes rāpuļi, rupuči un citi " mīļi riebekļi".
- Savukārt te – kāds bēdīgs rupuču stāsts no Ķīnas.
- Ingvers - „ Ē, tev ledusskapī kaut kāds rupucis!"