rudums
rudums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rudums | rudumi |
| Ģen. | ruduma | rudumu |
| Dat. | rudumam | rudumiem |
| Akuz. | rudumu | rudumus |
| Lok. | rudumā | rudumos |
Vispārināta īpašība → ruds, šīs īpašības konkrēta izpausme; ruds priekšmets, viela, laukums.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Turpretī šai, kas attālinājās, bija nejaukā rudumā krāsoti mati.
- Dižākais Latvijas āra bērzs atradās Engures novada " Rudumos".
- 1940. gadā Rudums arī devās Ulmanim līdzi trimdā, bet Maskavā abus izšķīra.
- "Rudumu" saimniekam koka bojāeja bijusi negaidīts pārsteigums, par ko viņu telefoniski paziņojis kaimiņš.
- Neko darīt, pacietīšos vēl dažus gadus, sākšu nosirmot, un pamazām manu matu rudumu pārstās ievērot.