rubenēt
rubenēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | rubenēju | rubenējam | rubenēju | rubenējām | rubenēšu | rubenēsim |
| 2. pers. | rubenē | rubenējat | rubenēji | rubenējāt | rubenēsi | rubenēsiet, rubenēsit |
| 3. pers. | rubenē | rubenēja | rubenēs | |||
Pavēles izteiksme: rubenē (vsk. 2. pers.), rubenējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: rubenējot (tag.), rubenēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: rubenētu
Vajadzības izteiksme: jārubenē
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Tas mums pat Rubenē zināms...
- Uzcēla baznīcu tagadējā Rubenē.
- Rubenē atradās pirmā latviešu kristīgā baznīca, kas pieminēta Indriķa hronikā sakarā ar Imeras zemes kristīšanu 1208. gadā.
- Dzīvoja Rubenē vismaz līdz 1259. gadam, kad viņu nopratināja kā liecinieku strīdā par arhibīskapijas un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas.
- 1208. gadā arī Imeras zemes letgaļi pārgāja katoļticībā un Rubenē ( Papendorfā) apmetās katoļu priesteris Latviešu Indriķis, kas sīki aprakstījis tā laika notikumus Tālavas rietumu daļā.