Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šāda reljefa attīstība no nestabilas virsmas ir arī galvenais kāpu un ripsnojuma veidošanās mehānisms eolā un fluviālā vidē, un tas ir piemērojams arī subglaciālo gultnes reljefa formu ģenēzes procesam ( Clark, 2010; Stokes et al., 2013a).
- Pārsvarā ir lēcveidīgi slīpslāņota smiltsgrants, aleirīta un horizontāli gulošas smilts starpslānīši, kuros nereti vērojamas tecējuma ripsnojuma pazīmes.
- Katrā kāpjošā ripsnojuma sērijā kāpuma leņķis pieaug virzienā uz augšu, liecinot par plūsmas ātruma samazināšanos un pieaugošu daļiņu izsēšanās ātrumu no suspensijas.
- Smilts nogulumos dominē horizontāli slāņotas, lēzeni, plakani un muldveidīgi slīpslāņotas tekstūras, dažviet arī straumju ripsnojums ( 4.23. un 4.24. attēls).
- Labāk šķirotajā, irdenajā aleirīta, smilts, smalkas grants slāņkopās redzamais horizontālais slāņojums, slīpslāņojums un viļņojums, kas atgādina viļņu ripsnojumu, iespējams, var būt glacioakvālas izcelsmes materiāla primārā saguluma tekstūras.
