rīmkalis
rīmkalis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; ironiska ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rīmkalis | rīmkaļi |
| Ģen. | rīmkaļa | rīmkaļu |
| Dat. | rīmkalim | rīmkaļiem |
| Akuz. | rīmkali | rīmkaļus |
| Lok. | rīmkalī | rīmkaļos |
rīmkale sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | rīmkale | rīmkales |
| Ģen. | rīmkales | rīmkaļu |
| Dat. | rīmkalei | rīmkalēm |
| Akuz. | rīmkali | rīmkales |
| Lok. | rīmkalē | rīmkalēs |
Neprasmīgs, neapdāvināts dzejnieks; rīmju kalējs, pantu kalējs.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Cietumā gan tādi, kas rakstīja dzeju, nebija cieņā , viņus dēvēja par rīmkaļiem.
- Viens no rīmkaļiem skaļi noteica – Davai, pietiks - , un visi sāka lēnām kāpt nost no skatuves.
- Tīri, skaidri, bez rupjībām un analfabētiskiem štampiem, kā tas nereti notiek daudzu mūsdienu “ rīmkaļu” rindās un pat grāmatās.