pussprādzis
Lietojuma biežums :
pussprādzis divdabis; sarunvaloda
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pussprādzis | pussprāguši |
| Ģen. | pussprāguša | pussprāgušu |
| Dat. | pussprāgušam | pussprāgušiem |
| Akuz. | pussprāgušu | pussprāgušus |
| Lok. | pussprāgušā | pussprāgušos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pussprāgusi | pussprāgušas |
| pussprāgušas | pussprāgušu |
| pussprāgušai | pussprāgušām |
| pussprāgušu | pussprāgušas |
| pussprāgušā | pussprāgušās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pussprāgušais | pussprāgušie |
| Ģen. | pussprāgušā | pussprāgušo |
| Dat. | pussprāgušajam | pussprāgušajiem |
| Akuz. | pussprāgušo | pussprāgušos |
| Lok. | pussprāgušajā | pussprāgušajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pussprāgusī | pussprāgušās |
| pussprāgušās | pussprāgušo |
| pussprāgušajai | pussprāgušajām |
| pussprāgušo | pussprāgušās |
| pussprāgušajā | pussprāgušajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
1.Tāds, kas ir ļoti novājējis, tikko dzīvs (par dzīvniekiem).
2.apvidvārds Mazliet novājējis.
Avoti: LLVV, KiV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tās saplūda kopā kā pussprādzis krievu sievišķais un spēkpilns zviedru vīrišķais.
- Ja nebūtu asfalta, Zasa būtu pussprādzis ciems.
- Un, kad pa tukšajām, rēgaini pamestajām ielām, kur jau vairākus gadu nemanīja ne tirgotājus, ne svinīgas procesijas, ne pūļus, ne svētku murdoņu, bet tikai nāvi un nežēlību, jau bija izbraukts ārpus mūriem, viņa pēdējoreiz pagriezās pret ielejā gulošo Viļņu, kurā tik daudz bija mīlējusi, ticējusi un cietusi, un ilgi skatījās uz šo slimo, pussprāgušo sēru pilsētu, uz pilsētu bez dvēseles, uz pilsētas līķi; uz miroņu pilsētu, kuru tagad jau bija pametuši visi, kas viņai kādreiz bijuši tuvi, – vecais Delamarss un viņa otrā sieva, Andrjus Holeckis un Teresēle, un bargā māte Konstancija, un pat tas žīds Ārons Gordons droši vien tagad bija izlaidis dvašu savā brīvprātīgajā karantīnā, un pat zvirbuļi – pat tie bija pazuduši, apēsti vai izsprāguši; īsāk sakot, tur vairs nebija nekā, kas viņu saistītu, tikai slimnieki un mirēji, un vēl priesteri, kas kā farizeji kāroja pēc to mantas, jukuši fanātiķi un ar trakumsērgu slimi, izkāmējuši suņi, bet patiesībā šī pilsēta viņai nomira reizē ar Birontu, tagad bija atlikuši tikai tās ķieģeļi, tikai tukša viņu bijušās, pazudinošās kaislības čaula, tikai mirusi pilsētas miesa, kuru tās agrākais gars jau pametis; tikai sienas, tikai ielas un melni torņi, kas draudīgi sadūrušies debesīs, sarkanās kā tas baldahīns, zem kura viņa sen, sen,
- Viļņā viņi atgriezās pēc pusdienām, pa to pašu ceļu, taču, nonākuši pilsētas vidū, saprata, ka kaut kas nav lāgā – pie apakšgaldziņa mājām drūzmējās mēra sargi, daži no tiem ar žīda pagādātajiem knābjiem, un viens no viņiem, kapracis Florijons Šimkus, vaļsirdīgs vīrs, kurš agrāk strādāja par algādzi, bet tagad un ne jau aiz labas dzīves bija izvēlējies jaunu amatu, par kuru salīdzinoši labi maksāja – veselus trīsdesmit grašus, ar krītu centīgi iezīmēja šo namu: vilka krustu uz ārdurvīm un otru – uz sienas no ielas puses, tad, ielicis krītu kabatā, vēlreiz pavēra durvis, pabāza galvu iekšā un aplaida pēdējo skatienu, tad durvis aizvēra, ņēma divus jau iepriekš pa rokai noliktus dēļus un ar ievingrinātām kustībām, astoņreiz uzklapējis ar āmuru, krusteniski tās aiznagloja, paķēra pret sienu atbalstīto garo dzelzs ķeksi un gāja pie neciliem galdu ratiem ar pavirši darinātiem koka riteņiem, kam priekšā bija aizjūgts pussprādzis kleperis, kurš pasaulē blenza ar vienu aci, jo uz otras, strutās iztecējušās, gardi pusdienoja vairākas mušas, un kura pātagām sakapātais pakaļgals pazemīgi pacieta arvien jaunus sargu sitienus; braucam, uzsauca Florijons, iemetis ratos āmuru un pats uzsēdies uz bukas, un, kad pajūgs sakustējās, kaut kas klusi, gandrīz bez skaņas nostiepās lejup no ratu pakaļas: kaut kas garš, zīdains, gandrīz sarkans, līdzīgs vieglītiņam Mēra Jumpravas šķidrautam –
- zaļā ģērbā tērpusies sieviete bija dzemdējusi Bērnu, kurš īstenībā bija transformējies mironis, Hermafrodīta tēvs, kuru nezin kāpēc Vējš, Kas Nes Nāvi, transformējies klibajā kalējā, lika man iemest avotā, kas, iespējams, transformētu Hermafrodītu sievietē, lai es viņu aizvestu pastaigā pa Ņevas prospektu, kas bija uzradies manā apziņā kā pavisam reāls prospekts reālā pilsētā kaut kur šajā pasaulē, kas vairs nebija tā pasaule, kāda tā bija, kad es vēl tupēju Bastejkalnā, mocīdamies ar paģirām un klausīdamies pilnā skaļumā Bahu, kura mūzikas skaņas, slāpdamas vējā un kaiju kliedzienos, plūda no kāda loga mājā, kur nelaimīgs idiots, kuru tikko bija pametusi sieva, nevarēja izvēlēties, kā sev padarīt galu, jo bija tikpat gļēvs, cik gļēvs bija barons, kurš kā transformējies puslīķis, kā Dieva pusnepieņemtā dvēsele vēl nesen dzēra šņabi ar Ārčiju un pussprāgušo Mācītāju Soņas dzīvoklī, kas patiesībā nebija nekas cits kā Dieva nāves rezultātā radušos pasaules transformāciju pulsācijas krustpunkts, kas pievilka tos nelaimīgos likteņus, kuri karmas kaprīžu dēļ bija ierauti netīrā spēlē ar neizprotamiem noteikumiem, jo tie transformējās ik mīļu brīdi bez jebkādām likumsakarībām, kas ļautu noteikt, vai notiekošais kaut ko maina īstenībā vai ir tikai citpasauļu lausku zibšņi manās smadzenēs, kuras transformējusi neciešamā mūžība, kuru Dievs par sodu nolicis izciest nelaimīgam alkoholiķim, lai tas pilnībā izjustu, cik salīdzinoši niecīgs ir ciešanu krusts,