puscilvēks
puscilvēks vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | puscilvēks | puscilvēki |
| Ģen. | puscilvēka | puscilvēku |
| Dat. | puscilvēkam | puscilvēkiem |
| Akuz. | puscilvēku | puscilvēkus |
| Lok. | puscilvēkā | puscilvēkos |
1.Cilvēks, kam ir fiziski vai psihiski defekti.
1.1.Cilvēks, kas nedzīvo darbīgu, pilnvērtīgu dzīvi.
2.joma: mitoloģija Būtne, kam daļēji piemīt cilvēka pazīmes, īpašības.
Avoti: EH, LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Puscilvēks ar pašcieņu paņem paciņu un nevērīgi ieslēpj sev zem paduses.
- Lūk, kara invalīds uz ielas, puscilvēks dubļos un sniegā!
- Jau tā uz mums skatās kā uz puscilvēkiem, nu vēl arī zagļiem.
- Skaidrs, puscilvēkam nav laika gaidīt, ir jāizdzīvo…
- Viņi pielūdza dievu dzīvnieku, puscilvēku — pusdzīvnieku un cilvēku izskatā.