puņķutapa
puņķutapa kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | puņķutapa | puņķutapas |
| Ģen. | puņķutapas | puņķutapu |
| Dat. | puņķutapai | puņķutapām |
| Akuz. | puņķutapu | puņķutapas |
| Lok. | puņķutapā | puņķutapās |
puņķutapa kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | puņķutapa | puņķutapas |
| Ģen. | puņķutapas | puņķutapu |
| Dat. | puņķutapam | puņķutapām |
| Akuz. | puņķutapu | puņķutapas |
| Lok. | puņķutapā | puņķutapās |
1.Cilvēks, kam ir stipras iesnas.
2.Cilvēks (parasti jauns), kam ir maza pieredze; arī gļēvs, neizdarīgs cilvēks.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kurai trīs puikas, trīs puņķutapas, bija bīstami ar savu čemodānu...
- – Es zinu, ka tu tur esi, puņķutapa.
- 2. Puņķutapas un jefiņi – vārdu daile no skolotāju mutes
- Puņķutapa un Puņķutapas zirdziņš, vīriņš ar garo degunu.
- Bērni tiek apsaukāti ( par jefiņiem, idiotiem, debiliķiem, puņķutapām utt.)