pseidotautisks
pseidotautisks īpašības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pseidotautisks | pseidotautiski |
| Ģen. | pseidotautiska | pseidotautisku |
| Dat. | pseidotautiskam | pseidotautiskiem |
| Akuz. | pseidotautisku | pseidotautiskus |
| Lok. | pseidotautiskā | pseidotautiskos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pseidotautiska | pseidotautiskas |
| pseidotautiskas | pseidotautisku |
| pseidotautiskai | pseidotautiskām |
| pseidotautisku | pseidotautiskas |
| pseidotautiskā | pseidotautiskās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pseidotautiskais | pseidotautiskie |
| Ģen. | pseidotautiskā | pseidotautisko |
| Dat. | pseidotautiskajam | pseidotautiskajiem |
| Akuz. | pseidotautisko | pseidotautiskos |
| Lok. | pseidotautiskajā | pseidotautiskajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pseidotautiskā | pseidotautiskās |
| pseidotautiskās | pseidotautisko |
| pseidotautiskajai | pseidotautiskajām |
| pseidotautisko | pseidotautiskās |
| pseidotautiskajā | pseidotautiskajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
pseidotautiski apstākļa vārds
1.Tāds, kas izmanto tautas mākslas motīvus, tēlus, izteiksmes līdzekļus un kas orientējas uz romantizētu tautas pagātni, neievērojot sabiedrības aktuālās problēmas (parasti par mākslas virzienu, mākslas darbu).
2.Tāds, kas neatbilst patiesam, demokrātiskam tautiskumam.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vasarā kāds mani ielaida padzīvot savā pseidotautiskajā villā.
- Uz 20. gadsimta 20. gadu latviešu daiļamatniecības kopējā pseidotautiskā fona « Baltara» fenomens krasi kontrastēja ar savu izteikto novatorismu, augstā radošā līmeņa dēļ tas būtībā vairāk pielīdzināms stājmākslai.
- Viņš taču bija audzis tur, kur dažs labs saskatījis tikai patriarhālās vērtības, akas ar vindu, šķīstās dzeltenbižu lietuviešu meitenes, ciema prātvēderus, kā arī pārējo pseidotautisko vinegretu.
- J. Niedre, “ Latviešu literatūras vēsture”, II sējums, LVI, 1953. ( “ Pseidotautiskais romantisms atgādina pelējuma un vaivariņu smakas piesūkušos vecu, kādreiz no krāsainiem dzīpariem darinātu villaini, ar kuru valdošajai kliķei uzticīgie dzejnieki cenšas apsegt buržuazijas novītušās jaunavības kailumu.”
- Tas izskaidro dažas no viņu ( līdzīgi arī cittautu laikabiedru) literārās darbības īpatnības – latviešu vai no radniecīgo baltu tautu folkloras motīvu un tēlu radošu, reizēm vaļīgu, izmantošanu, pseidotautisku metru un pantmēru lietojumu dzejā vai vairāku paaudžu autoru centienus vispirms restaurēt un vēlāk uzrakstīt literāru darbu, ko varētu dēvēt par „ tautas eposu”.