prašņāt
prašņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | prašņāju | prašņājam | prašņāju | prašņājām | prašņāšu | prašņāsim |
| 2. pers. | prašņā | prašņājat | prašņāji | prašņājāt | prašņāsi | prašņāsiet, prašņāsit |
| 3. pers. | prašņā | prašņāja | prašņās | |||
Pavēles izteiksme: prašņā (vsk. 2. pers.), prašņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: prašņājot (tag.), prašņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: prašņātu
Vajadzības izteiksme: jāprašņā
1.Vairākkārt, arī neatlaidīgi jautāt, cenšoties ko sīki uzzināt.
1.1.intransitīvs
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc tam vairākkārt nāca policisti, prašņāja par braucienu no Vācijas.
- Kendijs sacīja: “ Ja zini, kāpēc vēl prašņā?”
- Viņa prašņāja par Ritu — meiteni, kurai bija paspēlējusi piektdien.
- Vainososs prašņāja, bāzdams portfelī hercoga 400 gadu jubilejai darinātās unikālglāzes.
- Mājās prašņāju meitiņai, kas tad īsti noticis tai stundā.