poliglots
poliglots vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | poliglots | poligloti |
| Ģen. | poliglota | poliglotu |
| Dat. | poliglotam | poliglotiem |
| Akuz. | poliglotu | poliglotus |
| Lok. | poliglotā | poliglotos |
poliglote sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | poliglote | poliglotes |
| Ģen. | poliglotes | poliglošu |
| Dat. | poliglotei | poliglotēm |
| Akuz. | poligloti | poliglotes |
| Lok. | poliglotē | poliglotēs |
1.Cilvēks, kas prot daudzas valodas.
2.novecojis Grāmata ar tekstu vairākās valodās, piemēram, trīsvalodu vārdnīca.
Avoti: LLVV, BtV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 1667. gadā viņš mēģināja pārliecināt Leibnicu pievienoties pansofistu un poliglotu kopai.
- Dzerot vīnu, palaikam domāju par mūsu poliglotu un viņa priekiem.
- Sekoja poliglota dabiska apvainošanās reakcija, atkal igauņus jauc ar latviešiem!
- Noteiktajā laikā poliglotu, kā paredzēts, pavadīja līdz vannas istabai.
- Poliglots, atdzejotājs, tulkotājs un ( ak vai!)