platmutis
platmutis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | platmutis | platmuti |
| Ģen. | platmuta | platmutu |
| Dat. | platmutim | platmutiem |
| Akuz. | platmuti | platmutus |
| Lok. | platmutī | platmutos |
platmute sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | platmute | platmutes |
| Ģen. | platmutes | platmutu |
| Dat. | platmutei | platmutēm |
| Akuz. | platmuti | platmutes |
| Lok. | platmutē | platmutēs |
1.Tas (tāds), kam ir plata mute (parasti par dzīvniekiem).
2.nievājoša ekspresīvā nokrāsa Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā, lielās.
3.apvidvārds Tāds, kurš neklausa pavēles, runā pretim.
Avoti: LLVV, NeV