placināt
placināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | placinu | placinām | placināju | placinājām | placināšu | placināsim |
| 2. pers. | placini | placināt | placināji | placinājāt | placināsi | placināsiet, placināsit |
| 3. pers. | placina | placināja | placinās | |||
Pavēles izteiksme: placini (vsk. 2. pers.), placiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: placinot (tag.), placināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: placinātu
Vajadzības izteiksme: jāplacina
Panākt, būt par cēloni, ka (kas) kļūst plakans vai plakanāks, plāns vai plānāks.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā vietā ņem karoti un piepildi mērtrauku, neplacinot miltus.
- — Dzelzs placina dzelzi, bet cilvēks — cilvēku.
- Mani pārņēma placinoši un apstulbinoši skaidra nepārprotama bezcerība.
- Neuzdrošinājos pagriezt galvu un skatīties uz šo ainu, kas placina manī esošo maigumu un rūpes.
- Maļam vai placinām.