plūstin
Lietojuma biežums :
plūstin apvidvārds
Savienojumā ar darbības vārda “plūst” formām norāda uz darbības pastiprinājumu.
Avoti: EH
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pa lieliem un maziem ceļiem plūstin plūda svētku viesi no tuvienes un tālienes, un acīm redzot visas malas pildījās.
- Laiks bija gluži neizdevīgs, jo pašā publikas sapulcēšanās laikā Pērkona tēvs iesāka dūcināt un lietus stipri lija, tā ka publika lielā mērā tapa atturēta mājā palikt, bet tīri prieks bija redzēt, ka, lai gan koncerta iesākums bija nolikts 3 pēc pusdienas, publika ap to laiku plūstin plūda pa visiem lielceļiem, nebēdādami par sparīgo lietus līšanu, tikai vēlēdamies dzirdēt izrīkojuma bagātās programmas izpildīšanu, un patiesi, publika šinī reizē nebija vīlusies, jo, īsi sakot, garīgais koncerts bija baudījums, kas nav vis ikdienišķīgs.
- Atlikušo nakts daļu viņa pavadīja, klusi rīdama asaras, ne tik daudz kauna un vilšanās satriekta, cik apjukusi un pārsteigta, līdz beidzot aizmiga, bet pamodināja viņu nez kāds dīvaini smacējošs smagums – viņas jaunais vīrs, kurš, uzgāzies viņai virsū, smaidīja savu daiļo smaidu, no kura plūstin plūda vakarnakt dzertā vīna izdedžu smārds, atkal centās viņu nobučot un pat iespiesties ar mēli viņai starp lūpām, un tas bija tik savādi pretīgi, tik negaidīti, ka viņa mēģināja izrauties, taču, nelikdamies ne zinis par labi audzinātās jaunkundzes kluso pretošanos, Jons Izidors Norvaiša paņēma to, kas viņam tagad piederēja saskaņā ar likuma burtu un Dieva acu priekšā dotajiem solījumiem, un, kad visas tās mocības, sāpes, sausā rīvēšanās šurpu turpu, kauns un vainas sajūta beidzot bija galā, viņa palika guļam, asarām klusi ritot pār vaigiem, bet viņš izbrīnīts vēl tā kā mēģināja viņu mierināt, noglāstīt, taču, redzēdams, ka nebūs nekādas jēgas, apģērbās un, negaidot svinīgo modināšanu, devās uz lejasstāvu.
- To viņš viņai arī pateica un izplāja kā uz delnas arī visu pārējo – visu par savu uzticību; un, jā, viņa uzticība bija iezīmēta asinīm; roku viņš zaudēja, aizstāvēdams Jonu Izidoru Norvaišu, un viņš kapāja gabalos zviedru līķus, lai noslēptu viņa sievas noziegumu, un vēl vairāk – viņš viņu dēļ bija slepkavojis, un tieši tā viņš Norvaišu Uršulei no Milkantiem pateica: " Es cilvēkus jūsu dēļ slepkavoju, jūsu visu dēļ slepkavoju," tā arī pateica, lai tas tagad guļ uz viņas sirdsapziņas; un vārdi viņam plūstin plūda, viņš tagad izstāstīja viņai visu, it viss atdzīvojās viņa atmiņā, pat tas, ka bija pacēlis roku pret sievietēm: kā viņš jāja pagādāt uzlievi Onas Kotrīnas grēka augļa nodzīšanai, aizjāja tur, kur četrdesmit gadus nebija ne kāju spēris, pie Stervas ezera, pie vietējās raganas, kura, starp citu, savulaik viņam bija pati pirmā, taču to gan viņš, zināms, Uršulei neteica, taču tā atkalsatikšanās bija baisa, jo agrākā Piestervas Elenute bija tāda pati kā viņa dzīve – veca, no netikumiem uzblīdusi, kārpām apaugusi, plēves aizvilktu aci, un viņa Jonu pazina un būtu palaidusi ziņu pa visu apkaimi, būtu izmuldējusies, ka viņš vēl ir dzīvs, un to viņam vajadzēja vismazāk, un, uzlievi dabūjis, viņš bija spiests šo būšanu nokārtot; un pēc ilga pārtraukuma viņa tam kļuva
- un plūstin plūda...