Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Džons Fīlds ( John Field) skolotājam iesaka runā uzsvērt pilnnozīmes vārdus to vieglākai uztverei svešvalodā ( Field 2003).
- Daļēji šo procesu var attiecināt uz sacīt, kas konkrētajos piemēros nefunkcionē kā pilnnozīmes verbs un ir sastindzis vienā gramatiskā formā – saka.
- Apkaimē šādā gadījumā ir pilnnozīmes verbs, kas nosauc aktīvu darbību, tātad tādu, kurai nepieciešams agenss jeb darītājs.
- ( Par vienpersonas verbiem saistījumā ar datīvu skat. Freimane 1965.) Tomēr tie nav pilnnozīmes verbi, jo izsaka tikai modālu nozīmi ( nepieciešamību, nejaušību, vēlēšanos u. tml.), bet pašu darbību nosauc infinitīvs: Man iepatikās stāstīt par savu dzīvi.
- Ja to veido pilnnozīmes vārdu savienojums vai teikums, tad šajā veidojumā var būt gan teikuma virslocekļi, gan arī palīglocekļi.
