pievilgt
pievilgt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pievilgstu | pievilgstam | pievilgu | pievilgām | pievilgšu | pievilgsim |
| 2. pers. | pievilgsti | pievilgstat | pievilgi | pievilgāt | pievilgsi | pievilgsiet, pievilgsit |
| 3. pers. | pievilgst | pievilga | pievilgs | |||
Pavēles izteiksme: pievilgsti (vsk. 2. pers.), pievilgstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pievilgstot (tag.), pievilgšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pievilgtu
Vajadzības izteiksme: jāpievilgst
1.Piesūkties ar mitrumu, tvaikiem.
1.1.Piesūkties ar smaku (parasti par apģērbu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Grāvītis zem viņa plaukstas strauji pievilga, kļūdams padevīgi mikls un glumš.
- Neveiklā gaitā pārstaigājis pievilgušo pagalmu, viņš noliecās, lai apskatītu tuvāk.
- Nomesta slota, nesaklāta gulta, izritināts marles klājiens, nepaceļams kā pievildzis tīkls.
- Siksnas bija pievilgušas un neatraisāmas.
- Un migla nāk tuvāk un tuvāk, smags mākonis, kurš, pievildzis jūras, nespēj pacelties augstāk.