pietrūkt
Lietojuma biežums :
pietrūkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.parasti formā: trešā persona Nebūt pietiekamā daudzumā; nebūt tik, cik vajadzīgs, nepieciešams, arī vēlams.
1.1.Nebūt pietiekamam, lai veiktu kādu darbību, nodrošinātu kādu norisi (par psihisku vai fizioloģisku stāvokli).
2.parasti formā: trešā persona Būt tādam, kas veido starpību starp esošo un vajadzīgo (kā) skaitu, daudzumu.
3.parasti formā: trešā persona Nebūt (par ko vajadzīgu, nepieciešamu, arī vēlamu).
4.Kļūt tādam, ar ko (kādam) vairs nav vajadzīgo, nepieciešamo, arī vēlamo saikņu (par cilvēkiem).
Stabili vārdu savienojumiPietrūkt pulvera.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri