pietāte
pietāte [pi-etāte] sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pietāte | pietātes |
| Ģen. | pietātes | pietāšu |
| Dat. | pietātei | pietātēm |
| Akuz. | pietāti | pietātes |
| Lok. | pietātē | pietātēs |
Dziļa cieņa; arī godbijība.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pret šo TV žurnālistu asociācijas iedibināto balvu kritiķi izturas ar pietāti.
- Mani atbruņoja viņas milzu pietāte pret tekstu, valdzinošais vokālais sniegums.
- Valmieriete teic, ka viņu vārds citiem rada pārsteigumu un pietāti.
- izceļas ar īpašu pietāti pret iepriekšējo periodu arhitektūru un pret dabu.
- Cilvēki ar tik lielu pietāti izturas pret vārdiem un to nozīmi.