piesmirkt
piesmirkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | piesmirkstu | piesmirkstam | piesmirku | piesmirkām | piesmirkšu | piesmirksim |
2. pers. | piesmirksti | piesmirkstat | piesmirki | piesmirkāt | piesmirksi | piesmirksiet, piesmirksit |
3. pers. | piesmirkst | piesmirka | piesmirks |
Pavēles izteiksme: piesmirksti (vsk. 2. pers.), piesmirkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piesmirkstot (tag.), piesmirkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piesmirktu
Vajadzības izteiksme: jāpiesmirkst
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kā parasti, sapnī viņa redzēja naidīgus un nepārvarama satraukuma piesmirkušus sapņus.
- Vecene bija līdzīga saņurcītai, sasmakušai rīklupatai, kurai kāds pielāgojis saņurcītu, piesmirkušu necilvēka seju.
- Liekas, visas Lietuvas gaiss ir piesmircis ar šo smacējošo dvingu, no tās nekur nevar glābties.
- Tumšā, aukstā un vienatnības piesmirkušā naktī, aiz loga šņācot vētrai, atsaukdams atmiņā diktatūras sākumu, vecis Dovīdam stāstīja:
- Tāpēc tibetietis, ja viņam nav lielāku garīgo mērķu, nekad neuzdrīkstētos traucēt sakrālo, tomēr briesmīgo, gluži kā ar atomspēku piesmirkušo augsto kalnu klusumu un mieru.