piepūlēt
piepūlēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piepūlēju | piepūlējam | piepūlēju | piepūlējām | piepūlēšu | piepūlēsim |
| 2. pers. | piepūlē | piepūlējat | piepūlēji | piepūlējāt | piepūlēsi | piepūlēsiet, piepūlēsit |
| 3. pers. | piepūlē | piepūlēja | piepūlēs | |||
Pavēles izteiksme: piepūlē (vsk. 2. pers.), piepūlējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piepūlējot (tag.), piepūlēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piepūlētu
Vajadzības izteiksme: jāpiepūlē
1.Intensīvi nodarbināt, sasprindzināt, ievērojami koncentrēt (piemēram, atmiņu, domāšanu, uztveri).
2.Intensīvi nodarbināt (ķermeņa dalās), parasti tā, ka (tās) nogurst.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš piepūlē nostenējās, un metāls čīkstēdams negribīgi padevās muskuļu spēkam.
- Rokai piepūlē drebot uz spieķa roktura, Glokta uzstīvējās kājās. “
- Viņa rokas baltas un smaga darba nepiepūlētas, tādas pat kā ģimnāzijā.
- Dzinējs piepūlēja dzirdi, mēģinādams saprast Savienības mēlē teikto. “
- Piesprādzē tādu pie muguras, un nav vairs jāpiepūlē kājas, jādeldē zoles.