piepēdot
Lietojuma biežums :
piepēdot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | piepēdoju | piepēdojam | piepēdoju | piepēdojām | piepēdošu | piepēdosim |
2. pers. | piepēdo | piepēdojat | piepēdoji | piepēdojāt | piepēdosi | piepēdosiet, piepēdosit |
3. pers. | piepēdo | piepēdoja | piepēdos |
Pavēles izteiksme: piepēdo (vsk. 2. pers.), piepēdojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piepēdojot (tag.), piepēdošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piepēdotu
Vajadzības izteiksme: jāpiepēdo
1.Pārvietojoties atstāt (kā virsmā) pēdu nospiedumus lielākā daudzumā.
1.1.Pārvietojoties un atstājot pēdu nospiedumus lielākā daudzumā, notraipīt (parasti grīdu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Paši piepēdoja daudz vairāk nekā tie zagļi.
- Nu re, Saeimas vēlēšanu starta laukums jau ir diezgan piepēdots, lai tur daudziem vis vietas nepaliktu.
- Tāpēc tagad viņa, kora balkonā saritinājusies, vienkārši sildīja rokas, pabāzusi tās zem kažoķeļa un piedevām uz tām uzsēdusies, un tad viņa sadzirdēja, kā klusi iečirkstas un atveras baznīcas durvis un žāvādamās iekšā ieslampā māsa vārtniece, bet tai seko kāds vīrietis, pēc skata dižciltis un pēc skata - no tālienes atceļojis, jo ģērbies dārgās, taču dubļiem nošļāktās drēbēs, bet stulmaiņi un apmetņa apakšmala viņam bija aplipusi ar sniegu, un Uršule, lai arī samiegojusies, tomēr bija nomodā un īstenībā, nevis sapnī redzēja, kā tas vīrietis vārtniecei rokā ieliek vairākus auksinus, bet tā aplaiž skatienu visriņķī, zemu zemu viņam paklanās un klusi aizver baznīcas durvis, atstādama viņu te vienu pašu, protams, ja neskaita Uršuli aiz kora režģiem, un viņa sākumā sadusmojās, ka baznīca atkal būs piepēdota, bet tad nobijās, jo vientuļa vīrieša uzturēšanās viņu baznīcā, turklāt vēl tādā agrumā, kad visi guļ, nekādi neatbilda regulas noteikumiem, un ko var zināt, varbūt tas ir kāds ļaundaris, varbūt grib viņas apzagt, un viņa nodomāja, ka varbūt vajadzētu skriet un ziņot māsām, taču virsroku ņēma ziņkārība palikt un paskatīties, ko svešais iebrucējs te darīs, tāpēc viņa saritinājās un sarāvās vēl mazāka un piespiedās pie režģiem.
- Viņš pacietīgi mocījās pie Gureviča gultas, jo kaut kas bija noticis pēc tās tikšanās klosterī ar Uršuli, un tas kaut kas Jonu Kirdēju ne pa jokam nobiedēja, lai arī, labi apdomājot, viņam vienkārši bija rādījies savāds māžs, jo, kad viņš, toreiz atgriezies no klostera, jau mājās pārnācis, mazgājās un strauji pacēla acis pret spoguli, viņš izbijās no sava atspīduma - tur, spogulī, bija viņš un reizē nebija viņš, jo redzams bija baismīgs, necilvēcisks radījums, tikai cilvēciskā apveidā, un, jo ilgāk viņš sevī skatījās, jo vairāk tas attēls mainījās; jo vairāk atspīdumā no skatīšanās nopluka viņa acis, līdz palika bez uzacīm un bez skropstām, līdzīgas tītara acīm, un arvien vairāk kumpumā metās un plānumā rāvās viņa deguns, lūpas sadila, un to kaktiņi noslīga lejup, un iegriezās dusmu rievas, līdz viņš līdzinājās noplucinātam, drausmīgam neradījumam, taču šis neradījums, bez šaubām, bija viņš pats, un no šāda sevis viņš vairs nespēja novērst skatienu, jo ikviena rieva, ikviena grumba, ikviens pampums bija tikai viņa paša izraisītā ļaunuma pēdas, jēziņ, kaut vai gadiem ilgie pāridarījumi Gurevičam bija pamatīgi piepēdojuši viņa seju, un kā vaļējas vātis vērās tēvocis Teodors ar visu savu sasodīto ģimeni, ko nu vēl runāt par visiem pārējiem - klaidoņiem un bīskapiem, profesoriem, profesora sievu, Eufemiju,
- Viņš mēģināja sevi pieķert domājam, ka Jurka un Inese atstāj pēdas - piepēdo viņa apziņu, bet, skatoties uz savas apziņas laukiem, viņš nevarēja saskatīt itin nekādas pēdas.