pieklīdenis
pieklīdenis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pieklīdenis | pieklīdeņi |
| Ģen. | pieklīdeņa | pieklīdeņu |
| Dat. | pieklīdenim | pieklīdeņiem |
| Akuz. | pieklīdeni | pieklīdeņus |
| Lok. | pieklīdenī | pieklīdeņos |
pieklīdene sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pieklīdene | pieklīdenes |
| Ģen. | pieklīdenes | pieklīdeņu |
| Dat. | pieklīdenei | pieklīdenēm |
| Akuz. | pieklīdeni | pieklīdenes |
| Lok. | pieklīdenē | pieklīdenēs |
Pieklīdis dzīvnieks, arī cilvēks.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tikmēr Zorģu sētas ļaudis apbrauca visu ciemu, lai noteiktu pūkaino pieklīdeņu mājas.
- – Kam mums te kaut kādi pieklīdeņi – kas zin, varbūt šis ir slims!
- Viņiem radās vairāki jautājumi, bet neviens negribēja pirmais izteikt vērtējumu, katrs baidījās svešā pieklīdeņa priekšā kļūt smieklīgs.
- Ap poligrāfistu profesiju drūvējās īpaša gaisotne, ko ietumēja senas tradīcijas, no paaudzes paaudzē slīpēti darba paņēmieni un veco meistaru paraža veidot noslēgtu, nejaušiem pieklīdeņiem slēgtu cunfti ar augstām amata prasībām un lielu pašapziņu.
- Ne tikai citiem, visur un vienmēr arī sev pašam viņš bijis atnācējs, pieklīdenis, bez savas dzimtas, ar kuras likteni būtu varējis saistīt savējo, viņš juties kā nezināmas augu sugas sēkla, kuru vējš ienesis mežā, kas dzīvo pēc savām likumībām, kuras nostāvējušās un izveidojušās gadu simteņu gaitā.