piegānīt
piegānīt 3. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piegānu | piegānām | piegānīju | piegānījām | piegānīšu | piegānīsim |
| 2. pers. | piegāni | piegānāt | piegānīji | piegānījāt | piegānīsi | piegānīsiet, piegānīsit |
| 3. pers. | piegāna | piegānīja | piegānīs | |||
Pavēles izteiksme: piegāni (vsk. 2. pers.), piegāniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piegānot (tag.), piegānīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piegānītu
Vajadzības izteiksme: jāpiegāna
Padarīt ļoti netīru, neizmantojamu (piemēram, telpu, apkārtni).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un kā ar piegānītajām ceļmalām daudzu simtu un tūkstošu kilometru garumā?
- un saprotu, ka ne tikai padomju mantojums piegāna Latvijas ainavu.
- Bija pilns mežs piegānīts ar netīrumiem, ar visādiem rūpniecības atkritumiem.
- Cita tā piegānīta, ka atgādināja publisko tualeti.
- Dzidris, dzidris avotiņis, tāds kā meitas tikumiņis, piegānīto aizskaloj', atkal spoži atmirdzēj'!