paucināt
paucināt [pa-ucināt] 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | paucinu | paucinām | paucināju | paucinājām | paucināšu | paucināsim |
| 2. pers. | paucini | paucināt | paucināji | paucinājāt | paucināsi | paucināsiet, paucināsit |
| 3. pers. | paucina | paucināja | paucinās | |||
Pavēles izteiksme: paucini (vsk. 2. pers.), pauciniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: paucinot (tag.), paucināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: paucinātu
Vajadzības izteiksme: jāpaucina
Neilgu laiku, mazliet ucināt.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Dzīvus sastapt un noglaudīt galvas mazajiem, paucināt tos uz celīša – to virtuālā vide nepiedāvā.
- Lienīte dzīvo kā pele miltos, braukā pa supermārketiem ar īru ģimenes māti, paucina mīlētos bērnus, iet kopā ar īru ģimeni uz party'jām un dzīvo kā pie vecmāmiņas brīvdienās.
- Es ierados pie tēva un viņa draudzenes ( viņi tā arī nezin kāpēc nebija sareģistrējušies) dažas reizes gadā uz dzimšanas dienām, atnesu vienkāršas dāvanas, minūtes piecas paucināju lellīti–māsiņu un prasmīgi tēloju ģimenes vakariņu dalībnieku.
- Mans vienīgais prieciņš ir reizi pa reizei paņemt savu suni, paucināt viņa spīdīgo spalvu un plīvojošās ausis, un bērnišķīgi paķiķināt, kad viņš smagi nodiršas pie cukurīšu kunga iebraucamā ceļa.
- A ši tā ir kā mājlopiņš, kuru visiem patī paucināt.