pastaipīt
pastaipīt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pastaipu | pastaipām | pastaipīju | pastaipījām | pastaipīšu | pastaipīsim |
| 2. pers. | pastaipi | pastaipāt | pastaipīji | pastaipījāt | pastaipīsi | pastaipīsiet, pastaipīsit |
| 3. pers. | pastaipa | pastaipīja | pastaipīs | |||
Pavēles izteiksme: pastaipi (vsk. 2. pers.), pastaipiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pastaipot (tag.), pastaipīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pastaipītu
Vajadzības izteiksme: jāpastaipa
1.Kustinot pavingrināt (ķermeni, tā daļas); mazliet iztaisnot kādā virzienā (ķermeni, tā daļas).
Stabili vārdu savienojumiPastaipīt kaulus.
- Pastaipīt kaulus frazēma — pastaipīt locekļus
2.Staipot padarīt mazliet garāku, arī vaļīgāku (priekšmetu).
3.Panēsāt (ko smagu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- (Viņa pastaipīja raibo vistras kleitiņu uz krūtīm un uz vēdera.
- – Herberts Priede kā neredzētus putnus pastaipīja degunpriekšā savus pirkstus.
- Toties pastaipīt krēslu pa māju viņš varēja mīļu prātu.
- Līdzi biju paņēmis divas, arī dzīvās zivtiņas — vienu uzliku, iemetu, pastaipīju — nekā.
- Sabāzis rokas bikšu kabatās un pastaipījis kājas, viņš, redzams, vēl nezināja, ko iesākt.