pastabulēt
pastabulēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pastabulēju | pastabulējam | pastabulēju | pastabulējām | pastabulēšu | pastabulēsim |
| 2. pers. | pastabulē | pastabulējat | pastabulēji | pastabulējāt | pastabulēsi | pastabulēsiet, pastabulēsit |
| 3. pers. | pastabulē | pastabulēja | pastabulēs | |||
Pavēles izteiksme: pastabulē (vsk. 2. pers.), pastabulējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pastabulējot (tag.), pastabulēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pastabulētu
Vajadzības izteiksme: jāpastabulē
Neilgu laiku, mazliet stabulēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bet pastabulē, dēls; tu tik žēlīgi pūt. Mums vēl jānobeidz malums.
- Vēl otrreiz muļķis pastabulējis un nogāzis velnu gar zemi.
- Aizej un pastabulē,Antiņ.
- Es katru rītu braucu uz darbu no Ikšķiles ap 6:30 un gandrīz katru rītu man iebraucot Rīgā ir jāpastabulē.
- Viņš izņem savu krusttēva stabulīti, pastabulē drusku - zaķi bizo kopā kā putenis un paliek tik rāmi kā sapīti, neklīst ne traki vairs.