pasmīkņāt
pasmīkņāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pasmīkņāju | pasmīkņājam | pasmīkņāju | pasmīkņājām | pasmīkņāšu | pasmīkņāsim |
| 2. pers. | pasmīkņā | pasmīkņājat | pasmīkņāji | pasmīkņājāt | pasmīkņāsi | pasmīkņāsiet, pasmīkņāsit |
| 3. pers. | pasmīkņā | pasmīkņāja | pasmīkņās | |||
Pavēles izteiksme: pasmīkņā (vsk. 2. pers.), pasmīkņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pasmīkņājot (tag.), pasmīkņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pasmīkņātu
Vajadzības izteiksme: jāpasmīkņā
Īsu brīdi, mazliet smīkņāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņa zina, ka kolēģi mēdz pasmīkņāt, taču to piecieš.
- Nāve bija tikai vārds, par kuru varēja pasmīkņāt un nospļauties.
- Jūtu, ka “ pareizās dzīves piekopēji” par to varētu pasmīkņāt.
- – Tici man, iemeslu vienmēr var atrast, – viņa pasmīkņāja.
- Protams, būtu viegli pasmīkņāt par piemēriem no Āfrikas.