parunāt
parunāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | parunāju | parunājam | parunāju | parunājām | parunāšu | parunāsim |
| 2. pers. | parunā | parunājat | parunāji | parunājāt | parunāsi | parunāsiet, parunāsit |
| 3. pers. | parunā | parunāja | parunās | |||
Pavēles izteiksme: parunā (vsk. 2. pers.), parunājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: parunājot (tag.), parunāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: parunātu
Vajadzības izteiksme: jāparunā
1.Neilgu laiku, mazliet runāt.
1.1.transitīvs
1.2.Neilgu laiku, mazliet runāt (ar kādu), cenšoties sasniegt kādu rezultātu, vienoties par ko u. tml.
2.Parasti savienojumā ar "varēt", "spēt": varēt (spēt) runāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Lai gan viņa bija kopā ar brāli, tomēr drusku parunājām.
- Neviens dakteris ar mani parunāt nevarēja, jo visu laiku raudāju.
- Vai atkal par to tikai parunās un aizmirsīs līdz nākamajai reizei.
- Tad varbūt parunāsim vēl par attīstību, zināšanu ekonomiku un konkurētspēju?
- Ja tu pēkšņi nevari parunāt, tas ir baigi dīvaini.”