parateksts
Lietojuma biežums :
parateksts joma: valodniecība
Grāmatas vāka noformējums, autora vārds, virsraksts, priekšvārds, ievads, ilustrācijas vai izmantoto tekstu atsauces, kas tiek pievienoti, sagatavojot tekstu izdošanai.
Avoti: LdsV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Literatūras kritikas jomā " teksts" attiecas uz konkrētā rakstiskā raksta oriģinālo informācijas saturu, proti, " darba teksts" ir sākotnējais simboliskais burtu kopums, kas sākotnēji izveidots, neņemot vērā turpmākās izmaiņas, pasliktināšanos, komentārus, tulkojumus, paratekstus utt. Tāpēc, kad literārā kritika ir saistīta ar " teksta noteikšanu" tā ir saistīta ar to, ka tiek nošķirts sākotnējais informācijas saturs neatkarīgi no tā, vai tas ir pievienots vai atņemts, no formas un satura, kā tas parādās konkrētajā teksta dokumentā.
- Tomēr praksē lielākā daļa lasītāju vai klausītāju lieto tekstu kā bāzi tiem nozīmīgajiem procesiem, kuros viņi vienlaicīgi konstruē vēstītāja, iedomātā autora un autora tēlus, turklāt autora tēls tiek konstruēts, balstoties ne vien uz tekstu, bet arī uz zināšanām, ko atvedina no paratekstiem un citiem avotiem ( Routledge Encyclopedia of Narrative Theory 2005, 33).
- Kopumā var secināt, ka adaptācija saistāma ar esoša darba pārveidošanu: izmantotais esošais darbs var tikt tikai rediģēts, - tad darbs saglabā sākotnējo autorību; esošais darbs var tikt pārstrādāts, to pielāgojot lasītājam leksiski, gramatiski, stilistiski – tad adaptētājs ir autors, kas norāda arī izmantotā darba autoru; esošais darbs var tikt izmantots, lai, balstoties uz to, radītu patstāvīgu atvasinātu darbu, kura autors pie sava darba parasti paratekstā arī norāda sākotnējā darba autoru.
- Šajā gadījumā, kad iztrūkst norādījumu par žanru un darba attiecībām ar dokumentalitāti, var iedomāties, ka darbs un autora vārds, kopā ņemti, noliedz autobiogrāfijas statusu, taču var gadīties, ka „ plašāks vai kavēts parateksts vienā vai citā veidā to ievieto šajā ( autobiogrāfijas – I.P.) laukā” ( Genette 1997, 41), ko patlaban var apgalvot pēc jau notikušā grāmatas prezentācijas sarīkojuma un atsauksmēm medijos uz M.Zālītes teikto par to, ka šis darbs ir autobiogrāfisks ( Rušeniece 2013), lai gan jebkuri autobiogrāfiski motīvi var būt arī konstrukcija – tāpat kā jebkuri citi dokumentāli motīvi.
- Par paratekstiem runājot, man vienmēr priekšvārdi, pēcvārdi ir likušies interesanti.