palīņāt
palīņāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | palīņāju | palīņājam | palīņāju | palīņājām | palīņāšu | palīņāsim |
| 2. pers. | palīņā | palīņājat | palīņāji | palīņājāt | palīņāsi | palīņāsiet, palīņāsit |
| 3. pers. | palīņā | palīņāja | palīņās | |||
Pavēles izteiksme: palīņā (vsk. 2. pers.), palīņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: palīņājot (tag.), palīņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: palīņātu
Vajadzības izteiksme: jāpalīņā
Neilgu laiku, mazliet līņāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un vēl nemitīgi smidzināja sīks, riebīgs lietelis — palīņā, pārstāj, atkal palīņā, pārvēršas miglā, par kuru nav skaidrības, cik tajā ūdens un cik gaisa, bet drēbes nekādi nespēj izžūt, vien vakaros, ja paveicās atrast kādu māju, Tušs iekūra ķēķī plīti, izkarināja virs tās drēbes, lai kalst, un, segā turpat ietinies, grauza pieliekamajā atrastu akmenscietu siera gabalu.
- Arī pa nakti bija drusku palīņājis.
- Kaut kur pēcpusdienā kādu nepilnu pusstundu pasmidzināja un varbūt pat palīņāja.
- Tur vispār nebija lietus - varbūt naktī palīņāja, bet tas ir nieks.
- Pērkoni drīz apklusa, lietus vēl palīņāja mazliet ilgāk, bet tas arī viss.