pakņudināt
pakņudināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pakņudinu | pakņudinām | pakņudināju | pakņudinājām | pakņudināšu | pakņudināsim |
| 2. pers. | pakņudini | pakņudināt | pakņudināji | pakņudinājāt | pakņudināsi | pakņudināsiet, pakņudināsit |
| 3. pers. | pakņudina | pakņudināja | pakņudinās | |||
Pavēles izteiksme: pakņudini (vsk. 2. pers.), pakņudiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pakņudinot (tag.), pakņudināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pakņudinātu
Vajadzības izteiksme: jāpakņudina
Neilgu laiku, mazliet kņudināt; arī pakutināt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņa pakņudināja Murīti un palika mierīgi sēdot.
- Tas, ka es tev reizēm gribuli pakņudinu, nenozīmē, ka arī es tevi mīlu.
- Kad minstināsies atkal kaut ko darīt vai nedarīt, ieliec roku kabatā un ļauj, lai sajūta, ka esi tikko izdarījusi jau izvēli, Tevi pakņudina.
- Šādi var mazliet pakņudināt atmiņas, bet tas nekad nespēj atdzīvināt tās pašas sajūtas, to pašu iekšējo stāvokli, to pašu smaržu, satraukumu ko sākumā.
- Dzejnieks, kura dzeja iesēžas kaut kur pakausī un ik pa brīdim par sevi atgādina, pakņudinot, pabubinot, liekot noripināt kādu asaru vai skaļi iesmieties pārpildītā vilcienā.