pakūleņot
pakūleņot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pakūleņoju | pakūleņojam | pakūleņoju | pakūleņojām | pakūleņošu | pakūleņosim |
| 2. pers. | pakūleņo | pakūleņojat | pakūleņoji | pakūleņojāt | pakūleņosi | pakūleņosiet, pakūleņosit |
| 3. pers. | pakūleņo | pakūleņoja | pakūleņos | |||
Pavēles izteiksme: pakūleņo (vsk. 2. pers.), pakūleņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pakūleņojot (tag.), pakūleņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pakūleņotu
Vajadzības izteiksme: jāpakūleņo
1.Neilgu laiku, mazliet kūleņot.
2.Nevienādā gaitā, krītot un ceļoties, pavirzīties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mēs kādu brītiņu jautri pakūleņojām un, pienākot pašam atbildīgākajam momentam, kad novilku nost savas bikses, mani burtiski no kājām nogāza pienā izmērcētas, puvušas zivs smaka.
- Nu neviens no viņa nebaidīsies , gluži otrādi tagad katrs gribēs iegriezties suņa pagalmā un pakūleņot ar viņu pa zaļo mauriņu
- Izvēlējos nelīdzināto trasi varēja krietni pacīnīties ar sniegu un iebrauktajām rievām , kā arī labi pakūleņot , jo biezajā sniegā krišana bija mīksta
- Tagad es pilnībā saprotu , ko viņi man centās ieskaidrot , tādas atmiņas kā naksnīgā orientēšanās , kur mums izdevās gan pakūleņot pa kalniņu , gan mācīties lidot un pēc tam vēl peldēt
- Dos dievs, pakūleņošu - un līdz resnajām priedēm neaizlidošu.