paglūnēt
paglūnēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | paglūnu | paglūnam | paglūnēju | paglūnējām | paglūnēšu | paglūnēsim |
| 2. pers. | paglūni | paglūnat | paglūnēji | paglūnējāt | paglūnēsi | paglūnēsiet, paglūnēsit |
| 3. pers. | paglūn | paglūnēja | paglūnēs | |||
Pavēles izteiksme: paglūni (vsk. 2. pers.), paglūniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: paglūnot (tag.), paglūnēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: paglūnētu
Vajadzības izteiksme: jāpaglūn
1.parasti formā: trešā persona Neilgu laiku, mazliet glūnēt (uz medījumu) – par dzīvniekiem.
2.nievājoša ekspresīvā nokrāsa Slepus paskatīties, pavērot (par cilvēku).
2.1.Par dzīvnieku.
3.nievājoša ekspresīvā nokrāsa Ļauni, naidīgi paskatīties; cieši paskatīties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mareuss iemet sērkociņus kaktā, nikni paglūn uz Florenci un aiziet.
- Viņš iesāņus uzmeta skatienu Ferro, bet tā nikni paglūnēja pretī.
- Caur savas sētas spraugu paglūn tante Vēra, kas izskatās pēc onkuļa.
- Logens paglūnēja aiz tā, un plakangalvis šņākdams viņam dūra.
- Džordžs paglūnēja, un Lenijs nokāra galvu, nokaunējies par savu aizmāršību.