paeglājs
paeglājs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | paeglājs | paeglāji |
| Ģen. | paeglāja | paeglāju |
| Dat. | paeglājam | paeglājiem |
| Akuz. | paeglāju | paeglājus |
| Lok. | paeglājā | paeglājos |
Paegļu audze; paegļiem apaugusi vieta.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Par visai drošu pamatu var uzskatīt aprobētas skaidrojošās vārdnīcas ( ME, LLVV), kurās apelatīvam dota arī topogrāfiskā nozīme – arī tādos gadījumos, ja vietvārdos var atrast tikai dažus piemērus ( sal., piemēram, Rùožu skuts paka Lubejā, « skuc – nelìels mežìņč, tác skutìņč», 1960, Seņkeviča skuts me Dagdā, 1962, Jundziškis // Jungu skuta me Dignājā, 1961 un skuta ‘(neliels) jauns, biezs priežu mežs)’ ME III 7, EH II 516–517), kā arī tad, ja šos piemērus var atrast tikai onomastiskajās leksēmās ( sal., piemēram, Paeglājs apara Naukšēnos, skv, ga Rencēnos skv, pļ Vainižos, « m a s# pļaviņč, oûg paîgļ», 1957, un paeglājs ‘paegļiem apaugusi vieta’ EH II 130).