pabužināt
pabužināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pabužinu | pabužinām | pabužināju | pabužinājām | pabužināšu | pabužināsim |
| 2. pers. | pabužini | pabužināt | pabužināji | pabužinājāt | pabužināsi | pabužināsiet, pabužināsit |
| 3. pers. | pabužina | pabužināja | pabužinās | |||
Pavēles izteiksme: pabužini (vsk. 2. pers.), pabužiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pabužinot (tag.), pabužināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pabužinātu
Vajadzības izteiksme: jāpabužina
1.Neilgu laiku, mazliet bužināt.
2.apvidvārds Nedaudz paberzt, paplūkāt.
3.apvidvārds Uzirdināt, pajaukt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Nu paklau, – viņš teica un pabužināja Oskaram matus.
- Viņa apstājas pie durvīm, paceļ bizes galu un pabužina to.
- Ik pa laikam maisiņus vajadzētu pabužināt, lai smarža atjaunojas.
- Viņš pabužināja pienākušās pelēkās sunes skaustu un iegāja iekšā namā.
- — Mans denščiks, — Aleksandrs pabužina puikas sīksprogainos matus.