pabolīties
Lietojuma biežums :
pabolīties atgriezenisks 3. konjugācijas darbības vārds
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pabolos | pabolāmies | pabolījos | pabolījāmies | pabolīšos | pabolīsimies |
| 2. pers. | pabolies | pabolāties | pabolījies | pabolījāties | pabolīsies | pabolīsieties, pabolīsities |
| 3. pers. | pabolās | pabolījās | pabolīsies | |||
Pavēles izteiksme: pabolies (vsk. 2. pers.), pabolieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: paboloties (tag.), pabolīšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pabolītos
Vajadzības izteiksme: jāpabolās
1.parasti formā: trešā persona; lieto: pareti Īsu brīdi bolīties.
2.sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsa Bolot acis, paskatīties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Valūrs paskatījās un pabolījās, bet pēc tam nomierinājās un sākām maršrutu.
- Pūķis nicīgi uz viņu pabolījās un mazliet paspļāva ugunis.
- Katru dienu viņi un vēl knariņš atnāk uz filmu būdu, pagrozās, pabolās un tad tik staigā, rokās saķērušies, pa pļaviņu.
- ” – un tad viņi izvilka savas apliecības; kad pēc daudziem gadiem, jau cita nama gaitenī, viņi tieši tāpat pārķers tevi, tu, ne mirkli nesaminstinādamās, it kā divdesmit gadus to vien būtu gaidījusi, pieprasīsi viņiem apliecības, kaut arī, ja padomā, kāds, ellē, no tā labums, – lai gan, iespējams, tu to dari tikai tāpēc vien, ka toreiz, piektajā mūža gadā, tev neparādīja, tevi neviens neuzrunāja: “ Darcīt, iepazīsties,” vispār neuzskatīja par vajadzīgu tev kaut ko paskaidrot, pagriezt viņus ar skatu pret tevi – bet viņu pretskats jau arī nav nekas cits kā šis cietais atvērums ar augšā, kreisajā pusē sīkā drukā iespiestu tekstu, ko šā vai tā nevar paspēt izlasīt, jo, tikko pabāzuši savas ādiņas pretī, viņi ar veiklu burvju mākslinieka žestu uzreiz atvelk tās atpakaļ, kā tu pati pārliecinājies divdesmit gadus vēlāk; vispirmāk bija tikai muguras, pelēkas muguras, kuras ne mazākajā mērā neinteresēja tava pastāvēšana, un tomēr to klātbūtnē nedrīkstēja ne iziet no dzīvokļa, ne pārvietoties pa to pēc sava prāta – pat uz tualeti bija jāklumzā viņu uzraudzībā, – un vienīgo reizi no tās vienmuļā, necaurredzamā pelēkuma uz tavu pusi pabolījās un nomērķēja kaut kas līdzīgs sejai, lai gan gluži seja tomēr ne, jo skatiena vietā bija nolaisti plaksti, tieši tajā brīdī,
- Ārā, kā izskatās, sāk spīdēt saule, jāierij un jāpabolās, vai plēšputni neiet.