pabeņķe
pabeņķe sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; novecojisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pabeņķe | pabeņķes |
| Ģen. | pabeņķes | pabeņķu |
| Dat. | pabeņķei | pabeņķēm |
| Akuz. | pabeņķi | pabeņķes |
| Lok. | pabeņķē | pabeņķēs |
Vieta, telpa zem sola.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Celies augšā, māmuļiņa, Es pacelšu velēniņu, Es tev gribu pasacīt, Ko man dara sveša māte: Pliķi sita, matus plēsa, Spēr' ar kāju pabeņķē.
- Bet tu – tu esi Muļķītis, Antiņš, trešais tēvadēls pabeņķē.
- Tagad jau ir arī pāris mazu roķeļu, kas jebkurā mirklī gatavas apgāzt grozu un dzenāt kastaņus pa visām pagaldēm, pabeņķēm, zemskapēm un pagultēm gan laukos, gan lielpilsētas drēgnajā dzīvoklī....
- Puisis redzot iznākot no pabeņķes veca sieviņa , pajemot atstāto bērniņu , ieliekot bērza klu cīti gultā un pazūdot pabeņķē
- Es satino pakulās un, žipts, pabeņķē.