pašlepnums
pašlepnums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pašlepnums | pašlepnumi |
| Ģen. | pašlepnuma | pašlepnumu |
| Dat. | pašlepnumam | pašlepnumiem |
| Akuz. | pašlepnumu | pašlepnumus |
| Lok. | pašlepnumā | pašlepnumos |
Psihisks (emocionāls) stāvoklis, arī rakstura, personības īpašība, kam raksturīgs lepnums pašam par sevi, pašapzinīgums, pašcieņa, arī pārākuma apziņa.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vien traka pašlepnuma mocīts cilvēks" ( 195.lpp.)
- Ievainots vīrieša pašlepnums – daudzi zinās, kā tas ir…
- Atlicis malā zaudētāja ievainoto pašlepnumu, arī viņš milzī attapās saskatīt perspektīvu.
- Viņas apģērbs joprojām smaržoja pēc glazēta cukura un aizskarta pašlepnuma.
- Cilvēks var zaudēt visu – ģimeni, naudu, pašlepnumu un visu dzīvi.