paškritiskums
Lietojuma biežums :
paškritiskums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | paškritiskums | paškritiskumi |
| Ģen. | paškritiskuma | paškritiskumu |
| Dat. | paškritiskumam | paškritiskumiem |
| Akuz. | paškritiskumu | paškritiskumus |
| Lok. | paškritiskumā | paškritiskumos |
Vispārināta īpašība → paškritisks, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tāpat to veicina tādas personības iezīmes kā paškritiskums, perfekcionisms, trauksmainība, pazemināts pašvērtējums.
- Jāmin arī tas, ka apmācības procesā lielāka nozīme ir cilvēka personīgajām īpašībām, tādām kā mērķtiecība, paškritiskums un precizitāte, nevis iepriekš iegūtajai profesijai vai prasmēm.
- Kantātei " Damaskas Jānis" Sergejs Taņejevs deva sava pirmā opusa godu, kaut gan pirms tam jau bija sacerējis vairākus desmitus opusu, ko savā paškritiskumā nevēlējās publiskot.
- M.Galaguzova ( Галагузова, 2000) piedāvā šādu sociālajam pedagogam nepieciešamo personisko īpašību un kvalitāšu iedalījumu: 1) humānās ( labestība, altruisms, pašcieņa u.c.); 2) psiholoģiskās ( augsts psihisko procesu norises līmenis, psihisko stāvokļu noturīgums, augsts emocionālo un voluntāro raksturojumu līmenis u.c.); 3) psihoanalītiskās ( paškontrole, paškritiskums, pašvērtējums); 4) psiholoģiski pedagoģiskās ( komunikabilitāte, empātija, vizualizācija, daiļrunība u.c.).
- J.Holostova ( Холостова, 1993) sociālā pedagoga personiskās īpašības un kvalitātes iedala līdzīgās trīs grupās: 1) psiholoģiskās, kas raksturo personības spējas konkrētam darbības veidam, iekļaujot kognitīvās spējas ( uztvere, atmiņa, domāšana, iztēle, u.c.), emocionāli voluntārās un psihoemocionālās spējas un stāvokļus ( savaldība, stabilitāte, iecietība, paškontrole, dzīvesprieks, mērķtiecība, uzstājība, izlēmība, aktivitāte u.c.); 2) psiholoģiski pedagoģiskās , kas orientētas uz sociālā pedagoga personības attīstību ( psihoanalītiskās - paškritiskums, adekvāts pašnovērtējums, pašanalīzes spējas, pašregulācija, uzvedības un rīcības paškontrole); 3) psiholoģiski pedagoģiskās, kas orientētas uz sociālā pedagoga personības imidžu ( komunikabilitāte, empātija, vizualizācija – ārējais tēls, daiļrunība - pārliecināšanas spējas u.c.).