pļecka
pļecka sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pļecka | pļeckas |
| Ģen. | pļeckas | pļecku |
| Dat. | pļeckai | pļeckām |
| Akuz. | pļecku | pļeckas |
| Lok. | pļeckā | pļeckās |
1.Traips.
2.Pusšķidra čupa; govs mēslu plācenis.
3.Negaršīgs pabiezs ēdiens.
4.Mīkstas, lipīgas vielas pika.
5.Cilvēks bez stājas, rakstura vai citādi kā nederīgs, nevērtīgs.
6.Izlaidīga, netikumīga sieviete.
Avoti: SLG, MalV, ViV, NeV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tikai – svecīte izdeg un kaut kur tā pļecka laidīsies lejā.
- Parka dīķis ar bezveida pļecku skaistās saliņas vietā.
- Un čaganas karašas vietā no krāsns tiek izvilkta kaut kāda pļecka, kas nav sevišķi garšīga.
- No tā laika puisēnam pret ūdeni un ziepēm, vēlāk – pret visādiem šampūniem, bija dziļš naids, to viņš pierādīja, kad, ganos iedams, demonstratīvi iesēdās liellopu pļeckās, ar trulu skatienu vērās govju pakaļās un sērīgi domāja par savu salauzto dzīvi.
- Tā kā mūsu blenderis atpūšas Latvijā, mēģinām mazajai ēdienu nevis sataisīt visu vienā lielā pļeckā, bet saspaidīt ar dakšiņu.