pēlītis
pēlītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pēlītis | pēlīši |
| Ģen. | pēlīša | pēlīšu |
| Dat. | pēlītim | pēlīšiem |
| Akuz. | pēlīti | pēlīšus |
| Lok. | pēlītī | pēlīšos |
Maza, sekli peldoša laiva; arī vienkocis.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Gultiņā tagad ir pēlītis, tāpēc gultiņa tik augsta un mīksta.
- Manu mīļvienīgo dvēseles mutiņ, manu dvēselīgi dziļo, sirsnīgo samtpūkiņ, manu mazo, jauno zeltgalvīt, es pūkāju savu Iniņu vēl vienmēr bez mitēšanās, neesmu savu Iniņu ne mirkli izlaidis no rokām, savu puisīti esmu iepūkiņājis mīkstos, samtainos Iniņas vārdiņos kā dūnu gultiņā, un mirdzošie ametistiņi, dimantiņi un smaragdiņi tā vien lido apkārt, un smaržīgas rožlapiņas nokaisītas juku jukām kā pēlīši Berlīnītē.
- Stikla pēlīšu spēlē ( 1943) gan arī ir nodaļa Divi poli , kurā tiek runāts par " sašķeltību un polaritāti godājamā Maģistra apziņā un dzīvē" ( Ģirta Bļodnieka tulkojums), taču Jozefa Knehta un stikla pērlīšu spēles interpretācija ir cits un plašāks temats.
- Pēlīti liku apakšā, pati kopu līdz pēdējam mirklim.