onkulis
onkulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | onkulis | onkuļi |
| Ģen. | onkuļa | onkuļu |
| Dat. | onkulim | onkuļiem |
| Akuz. | onkuli | onkuļus |
| Lok. | onkulī | onkuļos |
| Vok. | onkuli, onkul (sarunvaloda)! | onkuļi! |
onkulītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | onkulītis | onkulīši |
| Ģen. | onkulīša | onkulīšu |
| Dat. | onkulītim | onkulīšiem |
| Akuz. | onkulīti | onkulīšus |
| Lok. | onkulītī | onkulīšos |
2.Vīrietis attiecībā pret bērnu vai gados ievērojami jaunāku pieaugušu cilvēku; tēvocis2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kopš vienpadsmit gadu vecuma nebiju satikusi ne vecmāmiņu, ne onkuļus.
- Nosaukto gadu laikā vienību pārvaldīja Dimitrisa tēvs Pavloss un onkulis Tanasiss.
- Meitenes bijušas atklātas un pastāstījušas, ka konfektes dodot kāds onkulis.
- Savukārt meitiņas jautājušas, vai viņām tam onkulim būs jāsniedz roka?
- Tēvs, vecaistēvs, onkuļi bija mūziķi un spēlēja orķestrī Odzienā.