norubināt1
Lietojuma biežums :
norubināt apvidvārds
Nograuzt, noskrubināt.
Avoti: DžP
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nomizoto mīkstumu atdod man, bet pats ēd to, ko nokasījis, norubinājis no ābola miziņām.
- “Kad cars atbraucis uz katedrāles iesvētīšanu, tad, uz trepēm stāvēdams, esot izvilcis zobenu, norubinājis ķieģeļa gabalu un teicis, ka viņam arī gabaliņu vajagot, jo šī katedrāle taču celta no tīra zelta.”
- Es nesapratu, kas man jādara, šo sarūsējušo dzelzs gabalu vajadzēja izmest, nevis glabāt mūsu šķūnītī, taču viņš pieprasīja, lai es nodarbotos ar kartingu katru sestdienu, un es gāju, žvadzinādams atslēgas, uz pagalma šķūnīti, izvilku šo dzelzs gabalu un sāku to braucīt ar vīli, norubināt veco krāsu, rūsu, gāzt ar āmuru, lai dabūtu nost uzgriezni, griezu skrūvi, taču velti, es tā arī neizskrūvēju nevienu skrūvi, neizkustināju nevienu uzgriezni, šeit es biju bezcerīgs tāpat kā elektronikā.
- Strādājošiem izdalīja pa puskilogramam maizes, ko ieliku pufaikas kabatā un līdz vakaram norubināju.
- Vienai figūriņai pa kluso norubināju apakšu, kundzīte teica, ka tā nav smuki darīt, un ciemos vairs neaicināja.”