noplaukšķēt
Lietojuma biežums :
noplaukšķēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | noplaukšķu | noplaukšķam | noplaukšķēju | noplaukšķējām | noplaukšķēšu | noplaukšķēsim |
2. pers. | noplaukšķi | noplaukšķat | noplaukšķēji | noplaukšķējāt | noplaukšķēsi | noplaukšķēsiet, noplaukšķēsit |
3. pers. | noplaukšķ | noplaukšķēja | noplaukšķēs |
Pavēles izteiksme: noplaukšķi (vsk. 2. pers.), noplaukšķiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: noplaukšķot (tag.), noplaukšķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: noplaukšķētu
Vajadzības izteiksme: jānoplaukšķ
noplaukšēt 3. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā persona; lieto: retāk
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | noplaukšu | noplaukšam | noplaukšēju | noplaukšējām | noplaukšēšu | noplaukšēsim |
2. pers. | noplaukši | noplaukšat | noplaukšēji | noplaukšējāt | noplaukšēsi | noplaukšēsiet, noplaukšēsit |
3. pers. | noplaukš | noplaukšēja | noplaukšēs |
Pavēles izteiksme: noplaukši (vsk. 2. pers.), noplaukšiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: noplaukšot (tag.), noplaukšēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: noplaukšētu
Vajadzības izteiksme: jānoplaukš
Īsu brīdi, vienu reizi plaukšķēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Arī viņa labā roka ar pīķi sagriezās līdzi, un garais bomis noplaukšķēja garām jājošajam vikontam tieši pa dibenu!
- Ja ne par Mariju, tad kaut vai par mīnmetēju, par tā darbības principiem, par to, kā stobrā ieslīd mīna, kā tās pakaļgalā ierīkotā kapsula atsitas pret belzeni, kā aizdegas pulvera pakete, kā mīna, sausi noplaukšķējusi, izlido no stobra un tālumā gaisā uzšļācas sprādziena uzirdinātās zemes strūklaka.
- Kādu torni, es prasu, čokurā sameties, kājas pie vēdera pierāvis, — lai nebūtu tik auksti, lai nebūtu tik nelaba dūša, vai varbūt esmu sagatavojies vēl vienam lēcienam, bezgaldaudziem lēcieniem, kas nedod man miera, nedod un nedos, līdz nebūšu aizskaitījis līdz trīs, līdz nebūs atvēries kupols, sausi noplaukšķēdams virs galvas, atdodams man realitāti, nogādādams mani atpakaļ manī pašā, tādu čokurā sarāvušos uz cietas, ar vaskadrānu apvilktas lažas.
- Cenšos domāt kaut ko patīkamu — drīz es kļūšu par īstu desantnieku, drīz varēšu izbaudīt brīvā kritiena reibumu un dzirdēšu, kā virs galvas atveroties noplaukšķ kupols, bet galvā ir pilnīgs tukšums, gandrīz tāpat kā pakrūtē, nē, pakrūtē ir daudz sliktāk, pakrūtē burbuļo sērskābe, esmu izvēmis visas iekšas, laža ir cieta, bet galīgi nestabila, mēģinu ar nagiem iecirsties tās malā, šausmas, kas mani pārņēmušas, saplūst ar zilganās lampiņas gaismu virs durvīm, — kāpēc tā ir zilgana, tai taču vajadzētu būt sarkanai, zaļā iedegsies tikai tad, kad ieslēgsies sirēna, un kāpēc ir tik kluss, it kā es tikko būtu izlēcis no helikoptera, bet es taču joprojām guļu, un gar manu lažu tikko aizstreipuļoja praporščiks Paramonovs, sūda gabals...
- Noplaukšķ spēcīgi, abpusēji sitieni pa pleciem.