nelaipnums
nelaipnums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | nelaipnums | nelaipnumi |
| Ģen. | nelaipnuma | nelaipnumu |
| Dat. | nelaipnumam | nelaipnumiem |
| Akuz. | nelaipnumu | nelaipnumus |
| Lok. | nelaipnumā | nelaipnumos |
Vispārināta īpašība → nelaipns, šīs īpašības konkrēta izpausme; nelaipnība1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- svēts un saviļņojošs; tas ir gluži kas cits nekā manas bailes, tās tūlīt kļūst nepacietīgas un nepiedienīgas, manas sāpes pārvēršas nelaipnumā un droši vien aizvaino un sāpina, nevis nomierina un glaimīgi noglāsta.
- Mans skolotājs reiz teica: " Ir tikai divas reliģijas: laipnība, un nelaipnums".
- Un vai tiešām tas, ka vēlos uzrunāt mūsu sabiedrības drūmumu, nelaipnumu, pat naidīgumu, nozīmē, ka esmu zombēta?
- Viņš kļūst spējīgs uz solidaritāti, savstarpēju palīdzību, līdzcietību un žēlumu, tāpēc ka ir izbaudījis uz sevis visu tādas dzīves nelaipnumu un vēsumu.
- Tas, ka necilvēcīgi darba apstākļi - piekrītu, taču tas neattaisno nedz nelaipnumu, nedz rupju lamāšanos un citas tamlīdzīgas lietas, kas tur, kā dzirdu, nav retums.