metempsihoze
metempsihoze
Ticība tam, ka dvēsele pēc miesas nāves iemiesojās citā cilvēka vai dzīvnieka ķermenī vai augā; koncepcija sevišķi attīstīta Indijas reliģijās.
Avoti: LEV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc tam vārds tika dots ekspertiem: psihologiem, parapsihologiem, priesteriem, budistu lamām ar mūkiem tulku lomā un arī ebreju psihiatram, kurš nostājās zinātnes pusē, bet neatraidīja arī reliģiju, definēdams to kā “ nedogmatisku”, un atzina, ka, jā, ebreju mistiskā tradīcija apskatot metempsihozes ideju, taču runa esot par anonīmu un neizdibināmu pārdzimšanu.
- Paradoksāli, de Sads piešķir Pitagora terminu „ metempsihoze” ( dvēseļu pārceļošana) matērijas transformācijas procesam, lai gan viņš noliedz dvēseles vai psihes eksistenci.
- OM 84 atklāja daudz argumentu , kas vērsti pret metempsihozi un mūžīgās atgriešanās teoriju
- Vācu klasiskās literatūras laikmetā, metempsihozes tēmai pievērsās un ar to aizrāvās vairāki vācu rakstnieki un filozofi, tādi kā Gēte, Gotholds Lesings, Johans Herders un Artūrs Šopenhauers.
- Viņš ticēja, ka ķermenis ierobežo dvēseli, šis apgalvojums kļuva par pamatu viņa mācībai par metempsihozi, kas visdrīzāk nebija viņa izgudrojums, viņš to tikai bija pārņēmis no Austrumiem.