melnacains
Lietojuma biežums :
melnacains īpašības vārds
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
---|---|---|
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | melnacains | melnacaini |
Ģen. | melnacaina | melnacainu |
Dat. | melnacainam | melnacainiem |
Akuz. | melnacainu | melnacainus |
Lok. | melnacainā | melnacainos |
Sieviešu dzimte | |
---|---|
Vsk. | Dsk. |
melnacaina | melnacainas |
melnacainas | melnacainu |
melnacainai | melnacainām |
melnacainu | melnacainas |
melnacainā | melnacainās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
---|---|---|
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | melnacainais | melnacainie |
Ģen. | melnacainā | melnacaino |
Dat. | melnacainajam | melnacainajiem |
Akuz. | melnacaino | melnacainos |
Lok. | melnacainajā | melnacainajos |
Sieviešu dzimte | |
---|---|
Vsk. | Dsk. |
melnacainā | melnacainās |
melnacainās | melnacaino |
melnacainajai | melnacainajām |
melnacaino | melnacainās |
melnacainajā | melnacainajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
Tāds (cilvēks), kam ir melnas vai ļoti tumšas acis.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mans nabaga Gena visus nagus nograuza, redzēdams, kā tie melnacainie manis dēļ lien vai no ādas laukā.
- melnacaini hipiji no sešdesmitajiem
- Namedai negribas iet lejā, trešās klases lielajā kopkajītē, kur vecīgs melnmatainu, melnacainu ņencu pāris kūpina pīpes un nemitīgi bļaustās zīdainis uz kaimiņu kojas.
- Savdabīgs paņēmiens izmantots darbā “ Uz klints”, kura tekstā iesaistīts citāts, to demonstratīvi liekot pēdiņās: “ Caur kaļķakmeņa slāņiem viņa graužas, “ melnacainā Daugava” un rit un steidzas it kā izejas meklēdama” — paņēmiens, kurš sevišķu nozīmīgumu pasaules literatūrā gūst pēc apmēram desmit gadiem klasiskā modernisma posmā.
- un pat tas, kā viņa mēdza pabāzt plaukstas zem priekšauta, pazemīgi gaidīdama sava kunga pavēles, Jonu Izidoru tagad tracināja; taču, tikko pienāca vakars pēc kārtējās aukstās nemiera un sasprindzinājuma pilnās dienas, viņš atkal, gļēvi padevies vājumam, meklēja to vienkāršo, jauno miesu, kas nakts tumsā, kad nevajadzēja skatīties tais lētticīgajās nejēgas acīs, vai arī, ja šīs acis un visu seju aizsedza ar atpītās bizes matiem, galu galā bija sievietes augums – balti zaigojošs bezvārda augums, kas solīja siltumu, mieru un īslaicīgu aizmiršanos; gluži kā cilvēkveidīga ogļu panniņa, ar ko sasildīt kareivja guļvietu, un tumsā, aizmiedzis acis, viņš tai varēja piešķirt jebkādu sapņu seju – kaut vai Onas Kotrīnas vai pat melnacainās Fatimas vaibstus, bet, no rīta pamodies, atkal nespēja uz to Barboru ne skatīties, gandrīz vai gribējās ņemt un viņu piekaut, sevišķi, ja gadījās atmosties, gaismai austot, un ieraudzīt, ka viņa tai zilganajā puskrēslā guļ nomodā, ar roku atspiedusies pret spilvenu un kā karavīrs gaida viņa pavēles gultā, kur tagad, šķiet, satilpa visas pasaules vientulība, un pēc kāda laika viņš tai pavēlēja, lai neiedomājas te palikt un aizmigt un lai no viņas te nebūtu ne smakas, kad viņš no rīta mostas, taču vēlāk viņam sirds atmaiga, kad viņš to reiz atrada aiz sliekšņa snaužam uz salmu kūļa,