meimurot
meimurot 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | meimuroju | meimurojam | meimuroju | meimurojām | meimurošu | meimurosim |
| 2. pers. | meimuro | meimurojat | meimuroji | meimurojāt | meimurosi | meimurosiet, meimurosit |
| 3. pers. | meimuro | meimuroja | meimuros | |||
Pavēles izteiksme: meimuro (vsk. 2. pers.), meimurojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: meimurojot (tag.), meimurošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: meimurotu
Vajadzības izteiksme: jāmeimuro
Iet grīļīgā gaitā, streipuļojot.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš aizsprauž savu zobenu aiz jostas un meimuro mājā iekšā.
- Galīgi aizelsies, Murmulītis meimuroja pa līkloču taku, kas veda dziļā gravā.
- Es meimuroju, un bija jāsāk no sākuma.
- Aizklājis rokām seju, laupītājs meimuro uz priekšu.
- Ienāca vecais slaucītājs Kendijs un devās uz savu gultu, aiz viņa meimuroja vecais suns.