marmorēt
marmorēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | marmorēju | marmorējam | marmorēju | marmorējām | marmorēšu | marmorēsim |
| 2. pers. | marmorē | marmorējat | marmorēji | marmorējāt | marmorēsi | marmorēsiet, marmorēsit |
| 3. pers. | marmorē | marmorēja | marmorēs | |||
Pavēles izteiksme: marmorē (vsk. 2. pers.), marmorējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: marmorējot (tag.), marmorēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: marmorētu
Vajadzības izteiksme: jāmarmorē
Veidot, krāsot (ko) līdzīgu raibam vai svītrotam marmoram.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Aili ieskauj gleznotas, marmorētas kolonnas.
- Masa ir marmorēta.
- marmorētā ādā.
- Tāda ir, piemēram, sarkanā marmorētā ofiofolija ( " Ophiopholis aculeata"), kas plaši izplatīta ziemeļu jūrās.
- Linda lēni sūc asiņaino mēriju, ar brīvās rokas pirkstu izzīmēdama sev vien saprotamus rakstus uz zaļi marmorētā akmens galda.